Cik diivaini ir tas... domaajot par to, ka mans braaleens riit lidos prom, man paliek taa nedaudz skumji. Lai arii saskreejaamies ar vinju tikai 3 vai 4 reizes, fakts, ka vieniigais cilveeks, mans radinieks, kursh bija tepat blakaaam, ja ne visu laiku ar mani, bet tomeer vienaa pilseetaa, izmantoja to pashu metro, staigaaja pa taam pashaam Pariizes ielaam, pat runaaja latviski, riit lidos prom un es atkal palikshu viena, shajaa milziigajaa pilseetaa, bez neviena neviena neviena, taa teikt no savas gimenes, liek man nolaist rokas. Gimene ir kaut kas tik ljoti svariigs. Tikai retos gadiijumos taa tiek noveerteeta un par to man ir zheel, laikam gan pashai sevis. Jo man nav taadas iespeejas. Noveerteet un buut blakus.

Shiis gan nav skumjas, vieniigi paardomas.