Autobusa vadītājs, kas izklaidē pasažierus, stāstīdams jokus, bet tiešām smieklīgus un patiesi smaidu izraisošus, izpildot savu ikdienas maršrutu..

Veca vecmāmiņa autobusa pieturā, kas, gaidot autobusu pienākam pretī ļoti krāšņai un iespaidīgai baznīcai, iestāsta visiem klātesošajiem gaidītājiem, ka netic baznīcai un tas viss ir muļķības, to esot izdomājuši bagātie cilvēki sen sen atpakaļ, lai mierinātu nabagos un teiktu, ka laimīgs ir tas, kas ir labu darījis, un tas nonāks paradīzē. Traki stāstīja vecāmāte, bet man laikam ir mazliet viņai jāpiekrīt.

5 vai 6 reizes viena un tā paša maršruta izpildīšana, ar vairāk par 20 kg smagu bagāžu, lai beidzot sasniegtu mērķi un pārvāktos. Galvenais, ka viss tas tikai pagaidu variantam, proti, kaut kas līdzīgs mani sagaida atkal ja ne pavisam drīz, tad nu tuvāko mēnešu laikā noteikti.

Izpētot mazliet savu rajonu, proti veikalus, tirdziņus un visu pārējo ar to saistīto, sapratu to, ka esmu iekūlusies nelielā ķezā un nonākusi dārgā pilsētas daļā. Ļoti dārgā. Nopirku 3 nektarīnus pa 5 Eiro kopā un tad vēl gribēju arī ķiršus, bet diemžēl 19.99 Eiro par kilogramu mani atturēja.

Jauna, super mīlīga istaba, sestā stāva studentu kopmītnēs. Patīk ļoti, 10 minūtes no skolas. Nav internets pagaidām, jāčāpo uz 1 stāvu lejā, lai pieslēgtos, bet drīz būs arī istabā, jo tomēr saprotu to, ka internets istabā ir kas tāds, bez kā mana ikdienas dzīve nav iedomājama.

Pankūku, arbūza un quiche ēšana pie sen neredzētām, bet tik ļoti dārgām meitenēm. Gaidam skolu visas, lai beidzot būtu kopā vairāk un izbaudītu otro universitātes gadu.

Ā, un tad vēl mazliet bēdas par sava vecā dzīvokļa pamešanu. Tik daudz kas saistīts ar to. Gare de Lyon ir vienkārši labākais rajons pasaulē, mana mazā paradīze, kur ir noticis tik daudz, tik daudz smieklu, un mīlestības, un jaunu tikšanos. Tik ļoti smagi bija pamest. Sēna un saulriets un kuģi, un ģitāra, un draugi, mazliet pīpes un tad jau ir viss ir, tad pastaigas pa parku, grāmatu lasīšana vienatnē, ķiršu ēšana, ģitāras spēlēšana parkā, superīgie pārdevēji, kurus jau uzrunāju uz tu superīgajā veikalā Chez Jean, kur var nopirkt visu neiespējamo. Jā, Gare de Lyon vienmēr būs vieta, kur gribēšu atgriezties.

Tad vēl nedaudz rūgtumiņš par dažiem cilvēkiem, bet gadās jau vienmēr, dzīve kā roze, tā ar ērkšķiem.

Tuvākajā laikā daudz darba, brāļa atbraukšana, dokumentu kāŗtošana ar dzīvokli un skolu, maz miega, un jā.. es joprojām gaidu savus mīļos atbraucam. Septembris jau pavisam drīz. Tad būs labi.

Un tad es vēl izdomāju, ka gribu vēstules. Man tagad tāda jauka siena istabā, ar ziņu dēlīti, kur visas vēstules varēšu piestiprināt, un tad būs atmiņas. Man vajag Jūsu adreses. Atceros, kaut kad Oktobrī Parīzē gribēju aizsūtīt visiem skaistas kartiņas, jau biju nopirkusi un pat aizgājusi uz pastu, nopirkusi pastmarkas, lai sūtītu.. tad uz aploksnes es uzrakstīju Līgai un Ievai Kornei... Salaspils, Latvija... un tālāk vairs negāja nekas uz priekšu. Ar visām citām bija tas pats. Es nezinu, kur Jūs dzīvojat, meitenes! J))

*Jeff Buckley – Dream Brother