I love Emma.

I love her as I never loved anyone before!

Cik diivaini ir tas... domaajot par to, ka mans braaleens riit lidos prom, man paliek taa nedaudz skumji. Lai arii saskreejaamies ar vinju tikai 3 vai 4 reizes, fakts, ka vieniigais cilveeks, mans radinieks, kursh bija tepat blakaaam, ja ne visu laiku ar mani, bet tomeer vienaa pilseetaa, izmantoja to pashu metro, staigaaja pa taam pashaam Pariizes ielaam, pat runaaja latviski, riit lidos prom un es atkal palikshu viena, shajaa milziigajaa pilseetaa, bez neviena neviena neviena, taa teikt no savas gimenes, liek man nolaist rokas. Gimene ir kaut kas tik ljoti svariigs. Tikai retos gadiijumos taa tiek noveerteeta un par to man ir zheel, laikam gan pashai sevis. Jo man nav taadas iespeejas. Noveerteet un buut blakus.

Shiis gan nav skumjas, vieniigi paardomas.

Bet dažreiz pasaule liekas tik ļauna un negodīga. Un tad paliek skumji. Ļoti. Zinu, skumjas, tās man pāries. Bet pasaule tomēr nemainīsies.

Kurš gan varētu Parīzes naktī, pavisam skaidrā prātā skraidīt gar upi, rāpties uz sienām un kokiem, lai atgūtu karotes, kas tiek katra pa vienai paslēptas 10 metrus augstā mūrī, iespraustas zemē vai kokā. Kāpēc gan karotes, tas jau cits temats, kaut gan arī tiek labi savienojams ar visu iepriekšējo, mēs neesam normāli. Kurš gan vēl rīkotu sacensības, kurš atskries lēnāk dabūs divas pļaukas, un tad skriešana pārvēršas par rāpošanu ar kājām un rokām līdz finišam. Kurš gan nav izmērījis visas manas jakas, kuras tagad ir izstaipītas un galīgi nenēsājamas un kuram jau ir kolekcija ar fotogrāfijām, kur viņas visas tiek vilktas mugurā. Kurš gan normālā Parīzes restorānā būtu smējies tik traki, ka nokritis no krēsla, kurš būtu gājis ar mani uz dāmu tualeti, lai palīdzētu atvērt aizspraustās durvis, kurš cits būtu taisījis garšīgas vakariņas mums, meitenēm, un tad arī uzcepis mājas cepumus, un kad man ir skumīgi, ietinis folijā un paslēpis somā, lai man liktu pasmaidīt. Un vēl un vēl un vēl. Tā laikam ir tiešām draudzība no pirmā acumirkļa.

no time

Beidzot šodien noskatījos Inception ar Leonardo Di Caprio un manu sen iemīļoto franču aktrisi Marion Cotillard. Es protams jau kuro reizi atkārtošos, bet nu tik tiešām Leo nav sliktu filmu, un ja esi samaksājis naudu par kino ar viņa izpildījumu, nekad savu pirkumu nenožēlosi. Nu un protams šarmantā Marion, viņā ir kaut kas, tāds neizskaidrojami šarmants, kā slavenajai Audrey Tatoo, ko īsti nevar izskaidrot, laikam gan franču šarms. Bet franču šarms arī ir kaut kas ļoti nosacīts, jo pārsvarā visas francūzietes ir nevīžīgas un nekopj sevi, ar ļoti neciešamu raksturu un vulgaritāti... bet dēļ tādām, uz pirkstiem skaitāmām, aktrisēm kā Marion Cotillard, Audrey Tatoo, Brigitte Bardot, Vanessa Paradis, franču sievietes tēls tik tiešām tiek augsti celts un stereotips ir pavisam cits kā realitāte.

Runājot par stereotipiem, manuprāt tas aprobežo mūsu pasauli, rada konfliktus un domstarpības.

No mana pašas dzīves - franču kults, Latvija, Rīga un ielenes, lēts sekss, One Republic un tik ļoti briesmīgā dziesma Apologize, kas ir izveidojusi iespaidu par lētu popgrupu, tas pats briesmīgais stereotips par Leonardo Di Caprio kā sieviešu mīluli un skaistuli no Titānika, un vēl tik ļoti ļoti ļoti daudz kas, kas ir tik ļoti NĒ!

Katrā ziņā filma ir noskatīšanās vērta! Allez y, mes amis!

ai, bet kā man ir apnikušas stulbās mazās zīmes facebook lapā, stulbie mazie komentāri pie manām bildēm, statusiem, un joki no tavas puses par Latviju! Liec mierā visu, kas ir bijis, ja esi pietiekoši liels kretīns vai arī gejs, kas būtu pašsaprotamāk, lai nespertu lielāku soli! Tā vien gribas izdzēst tevi no draugiem, bet zinu, ka tādā veidā vēl vairāk tev izdabāšu, jo tev liksies, ka man neesi vienaldzīgs! Bet ir tik ļoti opposite!

Autobusa vadītājs, kas izklaidē pasažierus, stāstīdams jokus, bet tiešām smieklīgus un patiesi smaidu izraisošus, izpildot savu ikdienas maršrutu..

Veca vecmāmiņa autobusa pieturā, kas, gaidot autobusu pienākam pretī ļoti krāšņai un iespaidīgai baznīcai, iestāsta visiem klātesošajiem gaidītājiem, ka netic baznīcai un tas viss ir muļķības, to esot izdomājuši bagātie cilvēki sen sen atpakaļ, lai mierinātu nabagos un teiktu, ka laimīgs ir tas, kas ir labu darījis, un tas nonāks paradīzē. Traki stāstīja vecāmāte, bet man laikam ir mazliet viņai jāpiekrīt.

5 vai 6 reizes viena un tā paša maršruta izpildīšana, ar vairāk par 20 kg smagu bagāžu, lai beidzot sasniegtu mērķi un pārvāktos. Galvenais, ka viss tas tikai pagaidu variantam, proti, kaut kas līdzīgs mani sagaida atkal ja ne pavisam drīz, tad nu tuvāko mēnešu laikā noteikti.

Izpētot mazliet savu rajonu, proti veikalus, tirdziņus un visu pārējo ar to saistīto, sapratu to, ka esmu iekūlusies nelielā ķezā un nonākusi dārgā pilsētas daļā. Ļoti dārgā. Nopirku 3 nektarīnus pa 5 Eiro kopā un tad vēl gribēju arī ķiršus, bet diemžēl 19.99 Eiro par kilogramu mani atturēja.

Jauna, super mīlīga istaba, sestā stāva studentu kopmītnēs. Patīk ļoti, 10 minūtes no skolas. Nav internets pagaidām, jāčāpo uz 1 stāvu lejā, lai pieslēgtos, bet drīz būs arī istabā, jo tomēr saprotu to, ka internets istabā ir kas tāds, bez kā mana ikdienas dzīve nav iedomājama.

Pankūku, arbūza un quiche ēšana pie sen neredzētām, bet tik ļoti dārgām meitenēm. Gaidam skolu visas, lai beidzot būtu kopā vairāk un izbaudītu otro universitātes gadu.

Ā, un tad vēl mazliet bēdas par sava vecā dzīvokļa pamešanu. Tik daudz kas saistīts ar to. Gare de Lyon ir vienkārši labākais rajons pasaulē, mana mazā paradīze, kur ir noticis tik daudz, tik daudz smieklu, un mīlestības, un jaunu tikšanos. Tik ļoti smagi bija pamest. Sēna un saulriets un kuģi, un ģitāra, un draugi, mazliet pīpes un tad jau ir viss ir, tad pastaigas pa parku, grāmatu lasīšana vienatnē, ķiršu ēšana, ģitāras spēlēšana parkā, superīgie pārdevēji, kurus jau uzrunāju uz tu superīgajā veikalā Chez Jean, kur var nopirkt visu neiespējamo. Jā, Gare de Lyon vienmēr būs vieta, kur gribēšu atgriezties.

Tad vēl nedaudz rūgtumiņš par dažiem cilvēkiem, bet gadās jau vienmēr, dzīve kā roze, tā ar ērkšķiem.

Tuvākajā laikā daudz darba, brāļa atbraukšana, dokumentu kāŗtošana ar dzīvokli un skolu, maz miega, un jā.. es joprojām gaidu savus mīļos atbraucam. Septembris jau pavisam drīz. Tad būs labi.

Un tad es vēl izdomāju, ka gribu vēstules. Man tagad tāda jauka siena istabā, ar ziņu dēlīti, kur visas vēstules varēšu piestiprināt, un tad būs atmiņas. Man vajag Jūsu adreses. Atceros, kaut kad Oktobrī Parīzē gribēju aizsūtīt visiem skaistas kartiņas, jau biju nopirkusi un pat aizgājusi uz pastu, nopirkusi pastmarkas, lai sūtītu.. tad uz aploksnes es uzrakstīju Līgai un Ievai Kornei... Salaspils, Latvija... un tālāk vairs negāja nekas uz priekšu. Ar visām citām bija tas pats. Es nezinu, kur Jūs dzīvojat, meitenes! J))

*Jeff Buckley – Dream Brother

Does the fairytale love exists? The stories with the happy endings when "you understand how much you love somebody and you turn back and see him turning back and kissing you in the rain"? There should be this love, it makes me hope.

I remember once I surely had that feeling, when you are living through second by second and have impression that these tiny seconds are turning into long and endless minutes and every movement of yours is slowed down. I remember it so well how was I crying at the porch, thinking that I would never open the door and see him standing beside the car waiting for me anymore, that I would never feel the smell of him and we would never sit together in the car, driving the night Paris. But this did happen, and that moment felt like a fairy. When the most unexpected happens, something that you have dreamt about... you still don't believe.

Fairytale story is something you have to experience to understand. It is something that only big and famous authors can describe in their books, or talanted directors and actors in their movies. And music describes it, it does indeed. And it is beautiful that people are still hoping for it to become true. This truly shows the humanity people have kept inside, despite the new and cruel world we are living in.

I miss my friend

When you come back, we will go to the woods again

And play the innocence

Does thinking about the consequences always lead you to the satisfaction, the most wanted and desired? Does following the restrictions one have made to himself make him feel better or maybe... somewhat a person in a cage? People fear to put the wrong step to the direction they don't know where the end is. This is basically the fact why the world stop turning. I ask to myself too many times why didn't I do this and why didn't I say that. So many things unsaid, so many laughters and tears not shared and this is all for nothing. Or maybe these are people themselves that make you hide in the shadow of someone bigger than you are. This someone may be yourself, somebody that you want to be, but you are afraid will never become. That someone that is keeping you inside and torching you. People turn too serious to everything they do, as they had their own black and white angel on the shaulder that shows the right and the bad way. I have such a big impression that they don't realise that they have only one, one life that can be shared and spent however they want. By writting all this I am refering to myself firstly. While making all borders, I know what I lose. I lose laughter, experience, tears, friendship. And this is the sense of our lifes, isn't it?

I met a person that made my mind think upside down. Everything I thought was wright before doesn't make any sense anymore. And what never made sense, now makes it to me. This person, that drives me crazy, and fascinates me at the same time. I have denied it for a long time... but now it is getting clear to me. I am thankful to him, and I know exactly what to do. Just to try and not to regret whatever is on my mind.

*Archive