Mēs bieži daram to, ko vēlāk nožēlojam. Tā ir cilvēka daba, reflekss, ko nav iespējams apturēt. Teikt jā vai nē, un tikai tad domāt ar galvu un nožēlot pateikto. Un tad pēc izdarītās kļūdas saprast, ka ir par vēlu, par vēlu teikt pretējo. Jo izklausīsies kā muļķis, kā neprātīgais, vai bērns, kas nav spējīgs pieņemt nopietnus lēmumus. Man ir smagi rakstīt šo visu tagad, jo es redzu draudzenes asaras par pieļauto kļūdu. Es redzu viņas piespiesto smaidu un piespiestos melus: viss ir labi, es esmu laimīga. Un tad pēkšņi asaras ne no šā ne no tā, un viņas īstās emocijas, ko viņa patur sevī.

No sākuma tā bija tikai spēle. Pirmā reize īstās attiecībās, satraukums, smiekli. Tik sasodīti vienkārša spēle, kas pārvērtās nopietnā dzīves realitātē - saderināšanās un apzināšanās, ka ar šo cilvēku būsi saistīta visu mūžu.

Bet vai tu esi apzinājusies, ka negribi, lai viņš tevi apskauj, negribi lai viņš tev zvana, negribi, lai viņš kontrolē tevi un kļūst greizsirdīgs. Vai esi apzinājusies to, ka šis cilvēks, lai cik stipri tevi mīl, nekad nebūs tavai sirdij vienīgais. Šī cilvēka dēļ, tu pametīsi savus draugus, tu aizbrauksi prom tur, kur neviena nav. Būs tikai viņš. Un kas ir viņš? Es gribu maldīties, es gribu, lai viss ko rakstu ir meli, lai lasot šo ierakstu pēc gadiem es priecātos par to, ka viss ir labi un viņa ir laimīga.

Un mēs neko nevaram darīt. Es raudu ar viņu, jo saprotu dvēseles tukšumu, ko viņa izjūt.

Viņa nav tik stipra, lai atteiktu, lai vecākiem pierādītu, ka viņa ir spējīga būt patstāvīga un pieņemt savus patstāvīgus lēmumus. Es gribu, lai daļa no mana "rebel" rakstura pārietu viņā.

Lai viņa spētu atteikt.

Viņa ir jauna un skaista. Es nesapratīšu nekad. Laime ir brīvībā...bet viņai tās nav.