Kurš gan varētu Parīzes naktī, pavisam skaidrā prātā skraidīt gar upi, rāpties uz sienām un kokiem, lai atgūtu karotes, kas tiek katra pa vienai paslēptas 10 metrus augstā mūrī, iespraustas zemē vai kokā. Kāpēc gan karotes, tas jau cits temats, kaut gan arī tiek labi savienojams ar visu iepriekšējo, mēs neesam normāli. Kurš gan vēl rīkotu sacensības, kurš atskries lēnāk dabūs divas pļaukas, un tad skriešana pārvēršas par rāpošanu ar kājām un rokām līdz finišam. Kurš gan nav izmērījis visas manas jakas, kuras tagad ir izstaipītas un galīgi nenēsājamas un kuram jau ir kolekcija ar fotogrāfijām, kur viņas visas tiek vilktas mugurā. Kurš gan normālā Parīzes restorānā būtu smējies tik traki, ka nokritis no krēsla, kurš būtu gājis ar mani uz dāmu tualeti, lai palīdzētu atvērt aizspraustās durvis, kurš cits būtu taisījis garšīgas vakariņas mums, meitenēm, un tad arī uzcepis mājas cepumus, un kad man ir skumīgi, ietinis folijā un paslēpis somā, lai man liktu pasmaidīt. Un vēl un vēl un vēl. Tā laikam ir tiešām draudzība no pirmā acumirkļa.