Es ļoti ļoti iespējams būšu Rīgā novembra sākumā. Un ļoti ļoti iespējams, ka atlidošu ne viena! Bet vēl nekas nav drošs, kamēr biļetes nav rokā.
Saturday 25 September 2010
Thursday 16 September 2010
Wednesday 15 September 2010
a ticket to Paris, that was all i had
Ir pagājis gads, kopš esmu prom! Gads! Ak Gads! Tas ir tik daudz, man tik ļoti neticas, un jā, ak, es joprojām tik ļoti negribētu atkārtot visu, ko esmu pārdzīvojusi. Un man ir tik ļoti liels prieks, ka es to tomēr izdarīju, un man pietika drosmes, jo tagad, man liekas, man nepietiktu drosmes to visu atkārtot.
Arī viss atbalsts, ko saņēmu no savas ģimenes, un draugiem, man tik ļoti palīdzēja. Es nekur netiktu bez viņiem. Man laikam jāpiemin arī Vincents šajā sadaļā, lai cik ļoti negribētos. Viņš man palīdzēja tik daudz. Laikam bez viņa es nekur tā arī neaizbrauktu. Cilvēks, kas bija pirmais, kas man paziņoja, ka esmu pieņemta universitātē, un ka man ir jālido pēc 30 dienām prom. Cilvēks, kas bija 24 stundas dienā pie klausules kopā ar mani, lai palīdzētu un pārliecinātos, ka man viss ir labi, esmu iekārtojusies, man pietiek naudas, es visu saprotu franču valodā un tā tālāk. Paldies viņam. Laikam tas teiciens, kad saka, ka viss, kas notiek, tā tam ir jābūt, un tas notiek tikai uz labu, šajā gadījumā attaisnojas.
Un paldies manai mīļajai mammītei, kas tik ļoti centās, lai man viss sanāktu, un cik daudz naudas viņa man sūtīja, kad pašai nebija ne graša kabatā, un nebija arī ko ēst, un Emmiņai nopirkt kādu gardumu :( Bet viņa sūtīja. Un es vienmēr varēju uz viņu paļauties. Un arī tagad protams. Un Denam, tik ļoti milzīgs paldies, ak, ja mammīte nebūtu viņu satikusi. Un viņš mani audzināja kā savu meitu. Un brauca strādāt, lai man apmaksātu mācības ārzemēs. Es dažreiz sev prasu, kādēļ viņš tā darīja. Kāpēc tā rūpējās, un kāpēc viņam tik ļoti rūp arī tagad. Man tas liekas tik ļoti no sirds, ka man tagad kamols kaklā stāv un gribas raudāt un priecāties par to, ka tādi cilvēki ir man apkārt. Un tad arī mans tētis, viņš arī man palīdzēja, ne tik daudz cik vajadzētu, bet palīdzēja. Un draugi, kas mani pavadīja lidostā, un Lienīšu pārsteigums, kad viņas mani satika Decembrī. Un Katia, protams, bez kuras būtu miljons reižu grūtāk iekārtoties šajā milzīgajā pilsētā, kas tagad man gan liekas tik maza un mīlīga, un kuru es noteikti zinu daudz labāk par Rīgu.
Es laikam esmu daudz ko sasniegusi pa šo gadu. Laikam lielākais sasniegums ir prasme dzīvot patstāvīgi, prasme izdzīvot starp svešiem, un iekarot vietu tur, kur tu esi svešs. To iekarot, un atkal justies kā starp savējiem un šo vietu uztvert par savām otrajām mājām.
Es dažreiz domāju, kā būtu ja būtu... bet no vienas domas par to, ka es nekad nesatiktu cilvēkus, kas man pašlaik ir apkārt, man paliek slikti un gribas kliegt, NĒ, TAS NAV IESPĒJAMS. Puse no manas dzīves tad būtu nogriezta un es justos tukša.
Vēl visas emocijas, ko esmu šeit izjutusi- prieku, gandarījumu, milzīgas bailes, bēdas un asaras, lepnumu, nedrošības sajūtu, draugu atbalstu, dusmas, mīlestību, neticamo sajūtu, kad kaut kas neticams notiek.. un vēl pārējo...to visu šeit es izjutu milzīgās dozās, nu teiksim piecas reizes lielākās, nekā Latvijā. Es nezinu kāpēc gan tā.
Un tad man arī liekas, ka es pa šo gadu varētu žigli vien nosirmot, ar visām problēmām ar ko sastapos. Ar visām dzīvokļu maiņām, naudas problēmām, cilvēku krāpšanas, mašīnas avārijas, bankas problēmām, darba meklēšanām, bezgalīgām intervijām, skolas problēmām, pirmā kursa darba rakstīšanas franču valodā, dzīvošanas kopā ar pelēm, ar pieciem aziātiem, tad atkal ar vīrieti nepazīstamu, tad visām mīlestības un zēnu problēmām.. un visu laiku ilgstošām ilgām pēc mājām, mammas un Emmiņas. Grūti.
Bet gads ir pagājis. Un viss ir samērā stabilizējies. Man ir jumts virs galvas, darbs, skola un tuvi cilvēki. Tas jau ir daudz.
Ja vienīgi man blakus augtu Emmiņa, un blakus būtu mammīte kopā ar Denu. Es vairs nekad nekad nekad nežēlotos, un nekad vairs neko vairāk nevēlētos un neprasītu. Bet laikam tā perfekti nekad nekas nenotiek. Un tad vienkārši ir jācīnās, lai sasniegtu!
Tuesday 14 September 2010
Monday 13 September 2010
Sunday 5 September 2010
Subscribe to:
Posts (Atom)